• Latviešu valoda
  • English
  • Eesti keel

Latviešu deju folklora

Deja ir viena no tautas nacionālās kultūras sastāvdaļām, kas atspoguļo sevī vēsturi, tradīcijas un nacionālo/reģionālo mentalitāti. Vienlaikus tā cilvēkiem paver plašas izpausmes iespējas – saņemt un nodot īpašas zināšanas, gūt emocionālo gandarījumu, saturīgi pavadīt brīvo laiku un atpūsties, apzināties savu nacionālo/reģionālo identitāti, kā arī to atraktīvā formā demonstrēt. Šie aspekti pēdējā laikā liek pieaugt sabiedrības interesei par tradicionālo mūziku un deju. Papildus tam, interese par savas zemes, reģiona, vietas (lokācijas) kultūras tradīcijām pieaug ar vēlmi un nepieciešamību veidot un saglabāt pašidentitāti globālās masu kultūras vienveidīgajā vidē.

Pirmais profesionālais latviešu horeogrāfs Jēkabs Stumbris 20.gs. 30.gados raksta „Tagadējos laikos interese par latviskajām dejām liela, tikai labu pratēju – tiklab dejotāju, kā arī mūziķu – vēl maz.” Jāatzīst, ka nekas daudz nav mainījies arī 21.gs. sākumā. Neraugoties uz visai prāvo dejotāju skaitu dažādos pasākumos, speciālistu ar profesionālām zināšanām šajā jomā ļoti pietrūkst.

 

Latviešu deju izpētes stāvoklis.

Tāpat kā daudzās Eiropas zemēs, deju dokumentēšana un pētniecība sākas vēlu. Senākie fiksētie latviešu dejošanas piemēri ir fragmentāri un grūti interpretējami. Tie ir 17.-18. gs ceļojumu apraksti un baznīcas vizitāciju protokoli, kur dejošana raksturota kā „bezkaunīga lēkāšana”.

Tautas deju pētīšana un vākšana sākas 20.gs sākumā. Pirmais Latviešu mūzikas folklorists komponists un pasniedzējs Andrejs Jurjāns izdevis 2 dziedamo rotaļu un deju krājumus. Tie arī mūsdienās ir ļoti nozīmīgs avots. Daudzu deju apraksti tomēr ir shematiski un praktiski nav atšifrējami.

1924.gadā izveidota Latviešu folkloras krātuve. Tur savākts ievērojams daudzums deju materiālu, tomēr Krātuve vairāk darbojās ar dziesmām un tekstiem, īpaša deju speciālista krātuvē nav bijis un nav arī šobrīd.

1920. gados, pēc nacionālās valsts dibināšanas, izveidojas pirmie etnogrāfiskie ansambļi. Pieaug sabiedrības interese par tautas dejām. Deju pētniecībā iesaistās izglītoti deju skolotāji, 30.gados tiek izdoti deju krājumi praktiskai lietošanai. Jānosauc Johanna Rinka un Jānis Ošs, Jēkabs Stuburs un Elza Siliņa. E.Siliņa ir arī pirmā teorētiskā apcerējuma autore. Deju materiāla vākšana tajā laikā gan ir selektīva, arī publicētas tiek tikai tās dejas, ko autori atzīst par „pareizām”. Turklāt daļa publicētā materiāla ir, atbilstoši tā laika praksei, ar autoru uzlabojumiem, bez avotu norādēm.

70.gados tradicionālajām dejām nopietni pievēršas deju skolotājs Harijs Sūna. Viņš no arhīvu materiāliem apkopo un publicē apjomīgu Latviešu pāru deju un dziedamo rotaļu krājumu, kā arī uzraksta vairākus teorētiskus darbus. Viņš rada interesi par tradicionālo deju arī vairākiem saviem audzēkņiem, kuri šo darbu turpina.

Folkloras ansambļu praktiskai lietošanai 2000. gadu sākumā izdoti vairāki deju aprakstu krājumi – A.Slišāna Latgaliešu danči, E.Spīča Mārtiņa deju grāmata, kā arī „Rīgas danču kluba” video instrukcijas. Deju mācīšanai šobrīd izmanto folkloras kolektīvu ierakstus Jūtubā u.c. internera resursus.

Kopš 90.gadiem daudz materiālu ir savākuši dažādu folkloras kolektīvu dalībnieki. Šie materiāli parasti ir filmēti video, un tas atvieglo deju interpretēšanu. Tomēr šie materiāli ir nesistemātiski un atrodas privātās kolekcijās – tos ir grūti iegūt izpētei un praktiskai lietošanai.

Pētniecības darbu, izdotu rakstu vai grāmatu par Latviešu dejas folkloru joprojām ir ļoti maz. Latviešu folkloras krātuvē glabājas tūkstoši deju pierakstu, kas nav pētīti.

 

 

Deju praktiskā lietošana.

30. gados Latvijā veidojas grupas, kas grāmatās publicētās dejas mācās un rāda uz skatuves koncertu programmās un dažādos svētku priekšnesumos. Sabiedriska tautas deju dejošana biežāk notiek skolu pasākumos. Pēc Padomju okupācijas 1945., tautas mākslu iekļauj propogandas darbā un stingri kontrolē. Tiek noteikti stingri mākslinieciskie kritēriji un kopīgs repertuārs. Nozares uzraudzībai piesaista profesionālus baleta horeogrāfus, kas iesaka aizstāt tradicionālās dejas ar skatuvei piemērotākām stilizētām horeogrāfijām. Šī deju kultūra ieguva lielu popularitāti un turpina darboties arī mūsdienās. Šobrīd tā veido lielu Latvijas amatiermākslas daļu – vairāk nekā 500 dažādu vecumu kolektīvu. Raksturīgi, ka skatuves deju ansambļi parasti izmanto deju fonogrammas un horeogrāfijas bieži vispār nav saistītas ar tradicionālo deju kustībām un zīmējumu, tomēr pēdējā laikā deju pavadījumam labprāt izmanto folkloras mūziku.

Autentisko folkloras un etnogrāfisko deju dejošana kļūst aktuāla ar aktīvo folkloras kustību Baltijas valstīs kopš 70. gadu beigām. Kustības īpatnība ir valstiski atbalstīto oficiālo tautas mākslas formu noliegums, tā vietā darbojoties ar nearanžētu folkloras materiālu. Šī iemesla dēļ izveidojas izteikts dalījums – skatuves dejas, kas izmanto apzīmējumu „tautas dejas” un folkloras, jeb tradicionālās dejas, kas darbojas ar nearanžēta folkloras materiāla interpretācijām.

Pirmais Latviešu folkloras deju ansamblis „Dandari” izveidots 1980.gadā. Šobrīd Latvijā darbojas ap 10 folkloras kolektīvi, kas regulāri veido deju programmas.

Spēcīgu impulsu Latviešu folkloras deju attīstībai dod 1988.g festivāla Baltica pasākumi Viļņā, Lietuvā ar tradicionālo deju ballēm ārpus koncerta. Latvijā strauji tiek pārņemta šāda deju pasākumu forma, kā arī daudzas lietuviešu dejas. Līdzīgi kā visās Baltijas valstīs,1990.- 2000.gados attīstās folkdanču klubi. Folkloras dejas izrādās interesanta izklaide ar tradicionālo kultūru nesaistītiem cilvēkiem. Pirmais klubs, kur folkloras dejas regulāri varēja apgūt un dejot līdzi jebkurš interesents, radās Rīgā, kur reizi mēnesī folkloras ansamblis „Savieši” rīkoja atklātās deju nodarbības. Uz šo pasākumu bāzes izveidojies „Rīgas danču klubs”. Vēlāk šādi klubi izveidojas vairākās pilsētās.

Sākotnēji tradicionālo deju pasākumi ir nekomerciāli, bet pieaugot popularitātei, folkloras ansambļi un klubu dalībnieki tiek aicināti uzstāties par samaksu. Tiek rīkotas folkballes ar ieejas maksu un algotiem muzikantiem. Šobrīd regulāri folkldeju pasākumi notiek folk-krogā ALA Rīgā.

Klubu deju repertuārā ir tikai pāru dejas, ar retiem rotaļu elementiem, tādiem, kā partneru mainīšana. Raksturīga brīva dejošanas maniere bez speciāliem treniņiem un deju soļu mācīšanās. No vienas puses, tas veicina liela dalībnieku skaita iekļaušanos, bet tas izraisa straujas deju soļu pārmaiņas, nivelēšanu. Veidojas vienveidīgs, paviršs dejošanas stils. Regulāri dejotais repertuārs klubos ir visai ierobežots – 20-30 dejas. Jauns, atšķirīgs repertuārs tiek pieņemts ar grūtībām. Jau no kustības sākuma klubos dejo latviešu un lietuviešu dejas, šobrīd arī daudzas cittautu – krievu, ungāru, igauņu, īru, franču dejas.

 

Latviešu deju folkloras tipi.

Praksē „deju folklora” tiek saukta dažādi – tradicionālā, etnogrāfiskā, folkloras deja, tautas deja, etno vai „danči”. Katram no tiem ir savas nianses, bet šeit paliksim pie „deju folkloras”, ar to saprotot visu dokumentēto horeogrāfiskās (kustību) folkloras mantojumu, nearanžētā veidā. Šeit „tautas deju” kā aranžētu skatuves deju formu neaplūkosim.

Latviešu dejas pētnieks Harijs Sūna deju folkloru iedalīja 4 žanros – „ rotaļa” (apļa spēle), „rotaļdeja” (apļa deja), „rotaļspēle” (spēle), „tautas deja” (tautas deja). Šajā iedalījumā labi atspoguļojas Latviešu dejas folkloras raksturīgākais izpildījuma veids un attīstība.

Rotaļa ir grupas darbība ar trīs obligātiem elementiem – horeogrāfisko norisi, rotaļdziesmas tekstu un melodiju. Rotaļas pārsvarā ir mierīgas, mērenā tempā, ar vienkāršām dejas kustībām, kuras veicot, paši dalībnieki dzied līdzi. Rotaļai raksturīga ornamentāla horeogrāfiska norise, kuras struktūra saistīta ar melodiju, bet ne ar tekstu. Raksturīgākais rotaļai ir „dārziņa” (apļa) tips neierobežotam dalībnieku skaitam ar vienu vai vairākiem dalībniekiem vidū, vai neierobežotam pāru skaitam. Parasti tā ir divu gājienu kombinācija, kur pirmajā daļā rotaļnieki gājiena soļiem iet dārziņā, bet otrajā griežas pa pāriem elkoņos vai izpilda viju. Rotaļai parasti ir stingra norises shēma, kas reti pieļauj improvizāciju.

Rotaļdeja. Atšķirībā no rotaļas tai ir ekspresīvākas horeogrāfiskās darbības un izvērstāks apjoms. Rotaļdejas uzplaukums bija 19.gs., kad tika aizgūti polkas, valša, galopa dejas soļi, kā arī kadriļas tipa kompozicionālie risinājumi, kas asimilējās agrākajās rotaļās un rotaļdejās. Komplicētās un straujās kustības apgrūtina pašus dalībnieku dziedāšanu, tāpēc bieži izmanto instrumentālo mūziku. Rotaļdejai raksturīgs neierobežots pāru skaits aplī.

Rotaļspēle. Dalībnieku, sevišķi galveno personāžu – darbība saistīta ar spēles dziesmas saturu. Kustības, kas attēlo sižetu, var nebūt sinhronas ar mūziku. Izplatītas ir spēles ar bēgšanu un ķeršanu. Rotaļspēles darbība tiek organizēta gan aplī, gan citādās figūrās, kā pāru kolonas, spirāle, čūska utt. Norises shēma pieļauj plašas improvizācijas iespējas, atšķirīgus risinājumus. Dalībnieki vairāk uzmanības velta spēlei un pantomīmai, horeogrāfiskajai norisei ir visai nenozīmīga loma.

Tautas deja ir deju folkloras komplicētākais žanrs ar lielu daudzveidību mūzikā, kustībās, figūrās. Parasti dejo instrumentālās mūzikas, daudz retāk – dziedātāju pavadībā. Dejas sīkāk var iedalīt atkarībā no dejotāju skaita un dejas kompozīcijas.

Grupu dejas nenoteiktam dalībnieku skaitam. Šīs tiek uzskatītas par senāko deju slāni. Raksturīgi vairāki kompozīcijas pamatveidi – aplī vai brīvi pa visu laukumu; rindā, kur dejotāji seko dejas vadītājam; pretī stāvošās rindās pa pāriem.

Grupu dejas noteiktam dalībnieku skaitam. Jaunāks deju slānis, dejotas no 18.gs. līdz 20.gs. sākumam. Parasti dejo noteikts pāru (retāk trīs personu grupu) daudzums – no divām līdz pat astoņām. Raksturīgais dejotāju izkārtojums ir pāris pret pāri rindās, četrstūrī vai aplī. Izplatītākais no tiem, četri pāri četrstūrī. Deju kompozīcijā un nosaukumos redzami aizguvumi no Eiropas grupu un kadriļas veida dejām ar 4-6, pat līdz 12 daļām ar pieskaņotu mūzikas pavadījumu – kadriļa, franksēze, anglēze, ekosēze u.c. To dejošanas veids tomēr uzskatāms par nacionālu. Īpašs grupu deju paveids ir dejas ar „lieko” dejotāju vai pāri, kas dejas laikā cenšas iegūt partneri, vai iekļauties regulārajā dejas zīmējumā. Šajās dejās nereti norises gaitu nosaka muzikanti, attiecīgā brīdī pārtraucot spēli.

Pāru dejas. Visjaunākais deju folkloras slānis, raksturīgs 19.gs, 20.gs pirmajai pusei. Veidojušās Eiropas un Krievijas modes deju iespaidā un bieži saglabā tām raksturīgās kustības un soļus, kā arī mūziku. Zināmākās ir mazurka, reinlenders, holenders, polka, maršs, valsis, vengerka, padespaņj, krakovjak. Starp pāru dejām sastopamas arī citu tautu (vācu, zviedru, poļu, krievu, igauņu u.c.) asimilējušās folkloras dejas. Iespējama liela partneru satvērienu un deju soļu dažādība. Piemēram, polkas solim var izšķirt pat līdz 20 dažādu variantu.

Gan mūzikā, gan dejas uzbūvē dominē atkārtojošos divu gājienu forma ar katrai dejai stingri noteiktu horeogrāfiju, kas nepieļauj brīvu improvizāciju. Parasti dejo pa pāriem aplī, retāk rindās vai brīvi pa visu telpu. Pēc raksturīgās dejošanas situācijas, pāru deju slānim pieskaitāmas arī daļa pa trim vai pa četriem dejojamu deju.

Latviešu deju folklorā ir saglabājušās arī atsevišķas solo deju iezīmes, bet kopumā tās nav tipiskas.

Dace Circene, Ilmārs Pumpurs

Instrumentu spēles kursi

E-Grāmatas

Hāgenskalna muzikanti

Dzīvā mūzika